Reo mājās

Hei! Es esmu Reo. Vēl nesen es klīdu pa Valgundes Vītoliņiem- izmests un lieks. Pasaulē pavisam viens. Veselus trīs mēnešus pats savā iztikšanā.

Pirms četrām dienām es nonācu biedrībā “Ķepu-ķepā”. Sākumā mazliet sabijos par šādu notikumu gaitu. Ei, nu sazini, ko nu tagad darīs… Bet tad uzmanīgi paskatījos. Paprātoju. It kā jau tādi lādzīgi tie cilvēki apkārt!

Izlēmu būt labs un uzvesties godīgi. Nē, nu vispār jau es esmu labs kopš dzimšanas :P ! Par to divu domu nav!

Biedrības meitenes man apsolīja atrast jaunas mājas. Drusku jau nu es viņām noticēju. Bet drusku arī nē… Jo es zināju arī, ka jāgaida būs ilgi. Tad nu iekārtojos. Un sāku gaidīt.

Hm-m-m! Cibric- cibric! Ilga gaidīšana man nesanāca gan! Biedrībā vakar ieradās divas jaukas, mīļas sievietes. Ar tik siltu un mājīgu auru, ka no viņu skatiena vien es jau izkusu kā pudiņš saulītē! Laikam tak tomēr sen mani neviens nebija tik dikti sirsnīgi uzlūkojis. Un laikam jau sen tomēr man tā visa dikti un ļoti bija pietrūcis.

Tad, lūk, mans stāsts! Mans brīnums! Pēc pāris dienām biedrībā es jau esmu adoptēts!

He-he! Un te būs ziņa no manas lielās, jaunās ģimenes!

“Reo ir mājās. Jau iemēģinājis vienu dīvānu, iepazinies ar mājiniekiem. Mazliet apmulsis, bet jau ir sapratis, ka no kastes, ko cilvēks sauc par ledusskapi, nāk ārā visādi labumi. Apstaigā māju. Kaķus pēta, pagaidām neaiztiek. Viens kaķis gan dikti baidās, ierāvies uz palodzes stūrītī. Emocionāli pārdzīvojumi ir mums visiem protams, bet ceram, ka viss būs labi. Priecīgi sveicieni no mums visiem.”