Pipars

Pipariņš… es esmu suns, kuram piemīt neparasts skaistums. Sava, īpatnējā pievilcība. Neapšaubāms šarms. Un balss, kura mana izmēra suni noteikti apgaro un paceļ virs zemes.

 

Diemžēl, lai gan, visticamāk- par laimi, man ilgi neveicās sastapt savu cilvēku. Trīs gadu garumā es izšuvu tūkstošiem apļu voljēru pastaigu laukuma zemē. Sagaidīju simtiem ciemiņu. Palīdzēju biedrības meitenēm, ziņojot par nekārtībām perimetrā un tā…

Bet vakar mana balss sastapa viņas balsi. Manai jaunajai saimniecei ir zema, plaša, skaista balss. Mūsu balsis saskan!

 

Man arī saimnieks ir! Mans jaunais saimnieks ir mīļš, mierīgs un silts. Drošs. Tāds, aiz kura muguras es varētu gribēt paslēpties, ja mums gadītos uz kādas meža takas lielāku mežacūku sastapt.

 

Nu nē, es jau nesaku, ka esmu bailulis. Es te mazliet pasapņoju, ka būtu, ja būtu. Maniem saimniekiem ir jauks, gaišs smaids, uz kuru skatoties pat Piparam gribas smaidīt!

 

Tad nu tumsiņā, kad migla sāka bieziem pavedieniem ieskaut Rēvicus, es iesēdos mašīnā un laidu dzīvē! Bildītes ir tādas, kādas ir…bet galvenais tur redzams- es, mani saimnieki un migla. Es uzskatu, ka bildītes ir skaistas! Jo šis ir mans laimīgais brīdis mūžā.

 

Īsāk sakot es, Pipars- Pimpariņš, esmu adoptēts un čau! Turiet īkšķus, lai man izdodas ātri vien apgūt smalka švītiņa manieres! Un iegult saimnieku mājas dzīvē kā šūpulī!

Vrufff!