Koļa. Adoptēts

Sveiks! Es esmu Koļa! Un šī būs mana vismīļākā vasara visā manā dzīvītē! Es apsolu!

Mani adoptēja! Un vai Tu zini, kā tas ir- sajust, ka beidzot kādam esi vajadzīgs? Pēc visiem šiem gadiem biedrībā? Pēc visām šīm dienām, kad es staroju nepagurdams?

Staroju visiem par prieku un dažkārt pat sev par spīti? Staroju arī tad, kad biju bēdīgs, kad jutos pasaulei lieks un biju dziļi nelaimīgs!

Arī tad, kad ik kakts man pretī smēja un klusi čukstēja- Koļa, vecīt, ko Tu staro, Tev taču tāpat nekas nesanāks! Es vienalga staroju, jo tāds es vienkārši esmu! Starojošs.

Un tad uzradās viņa… sieviete, kura pamanīja ne tikai manu starošanu, bet arī manas skumjas. Manu dvēseli pamanīja. Un katru rētiņu uz purna.

Viņa nepadevās. Viņa lēnām un mērķtiecīgi nāca. Viņai izdevās biedrības meitenes mierpilni un ar cieņu pārliecināt, ka es esmu, nevis neesmu viņai vislabāk piemērotais suns!

Un ziniet? Es lepojos ar manu jauno ģimeni! Es lepojos un esmu pateicīgs…

Paldies jums visiem! Ka bijāt blakus, palīdzējāt biedrības darbā… Un man palīdzējāt sagaidīt manu jauno dzīvi!