Džīna. Adoptēta

Te Džīna.Piedod ex-mamā, piedod ex-papā! Bet es pēc jums neilgojos. Nu ne tik sevišķi ilgi bijām kopā… Ceru, ka jums iet super troļļu medībās iekš Norvēģijas!

Man bija garlaicīgi. Biedrībā saradās kucēnu kalni un lielākā uzmanība tika viņiem. Es tā–ā–ā–ā sagarlaikojos, ka gribēju apkrist vēkšpēdus un patēlot beigtu. Jo tad mani nāktu apbērēt, ja ne samīļot. Bet, esmu pārāk aktīva, lai tēlotu mirušu. Un tā nu es dricilēju apkārt, skrienot pretim katram ciemiņam kā dievam!

Vui, jēziņ… Ziniet, esmu superlaimīga teikt, ka esmu adoptēta. Takš nomakšķerēju vienus ciemiņus! Uzliku ēsmu, laicīgi piecirtu un še ku’ ir! Mani cilvēki! Manējie! Un šie tak nekur neliksies? Šie tak mani patiesi iemīļoja?

Dzirdēju kā biedrības darbinieki manu jauno ģimeni pabaidīja, ka es mīlu uzdziedāt. Te, biedrībā es tikai divreizīt uzdziedāju. Lai gan nāve cik garlaicīgi te bija! Un te varētu mūžu visu dziedāt!

Bet pareizi darīja biedrības cilvēki. Jāpabaida ir! Lai uzreizīt redz, būs jaunais saimnieks karavīrs vai dezertieris. Vo!

Džīna