Bruts. Adoptēts

Adoptēts

Es esmu Bruts. Jauns suns, kura dzīve līdz šim bijusi brutālas nodevības pilna.

Es tiku pieņemts mājās kā kucēns, biju saimniekdēla luteklis un mīlulis. Gulēju blakus zem sedziņas. Baudīju it kā skaistas un saulainas suņa bērnības dienas. Kurām, ja es tā šodien paskatos atpakaļ, no tiesas ir nulles vērtība!

Viendien mans saimniekdēls aizgāja pats savā dzīvē, atstājot mani vecākiem. Un tie mani izlika ārā. Piesienot mani šķūnī, kur es vadīju savas dienas tumsā un vientulībā.

Es esmu maza auguma suns, kuram rados kāds attāls un sīks takšelis iejaucies. Es esmu nevis augumā zem ceļgala, tur drīzāk jāmēra, cik augsts es esmu virs potītes…

Lai gan par to augumu vēl grūti viennozīmīgi spriest. Es esmu kauli un āda, viena sīka asaka un drusku vilnas. Un tā mana spalva švaki turas pie ādas. Biedrībā saka, ka man esot seborejisks dermatīts. Nu to, ka man ir blaugznu lēveri uz muguras un plikas, noskretušas ausis, to gan es pats redzu un jūtu. Traki ļoti gribas pakasīties!

Es sēžu kā maziņš nabags ar sakumpušu muguriņu, slēpju skatienu un bēguļoju pa boksu… it kā cilvēks būtu kāds nezvērs, kurš uzreiz metīsies man virsū.

Tā ka…man jāārstē izkasītie plikumi. Jāuzēd miesa atpakaļ uz kauliem. Un ar to arī būs grūtības, jo mans puncis ir atradinājies ēst. Man dos gremošanas fermentus, jo mans puncis pats vairs neprot lāgā sadalīt ņammu. Tam tas jāmāca par jaunu. Jāiemācās uzdrošināties un atkal ticēt cilvēkam. Un tas ir īpaši bailīgi, baisi un grūti!

Mani pārņem šausmiņa maza, kad mani pēkšņi kāds ķer no mugurpuses, tad es varu pat izbīlī iekost. To es teikšu jums droši- labas lietas suņa dzīvē nekad nenāk no mugurpuses!

Tā ar mani pašlaik ir! Es esmu apjucis, pazudis, nobijies un jūtos kā žurku skrējienā, kur izdzīvos tikai tas, kurš ātrāk skries…

Man te viendien atnāca kāda sieviete. Sēdēja boksa stūrītī un runājās. Tik mierīgi un uzstājīgi, it kā viņai nebūtu visi mājās… Es esmu satraucies, man teju visi nervi jau izkasīti, bet viņa te ar savu vāvuļošanu!

Un tomēr, jo ilgāk viņa runāja, jo mierīgāks arī es sajutos. Gandrīz uz sekundīti kā normāls suns sajutos, nevis tas ķēmiņš, kuru pēdējā pusgada laikā ar nodevību mocīt mocīja un švaki baroja! Un tad padomāju drusku, ka var būt viņa arī ko gudru man stāsta un noderīgu. Tikai es to viņas valodu vēl nesaprotu…

Turiet par mani īkšķus! Un par drosmīti manu… Man ir gads ar pusi vai divi. Es vēl varu mācīties dzīvi pa jaunam… Bet nu gan, iešu mazlietiņ uzēst! Jūs tikai neskatieties kā es ēdu! Man kaut kā neomulīgi un kaunīgi tad!

Bet ciemos atbrauc! Parunājies ar mani! Es tev visu seju nesabučošu uzreiz, bet zini, ka tava balss man ir no svara… Palīdzi biedrības meitenēm mani drusku uzbarot, un drusku saārstēt, ja vari… ar kapeiciņu kādu.

________________
Sniedz atbalstu apciemojot, adoptējot, dodot pagaidmājas, ziedojot biedrībai nepieciešamās mantas vai palīdzot finansiāli.
T:29733601(Gundega)
DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBAS BIEDRĪBA “ĶEPU-ĶEPĀ”
Ziedojuma konts: LV37HABA0551030617983
Reģistrācijas numurs: 40008176673
BIC/swift kods: HABALV22
Pay Pal ātrais maksājums: PayPal.Me/kepukepa
pay pal: dzab_kepukepa@inbox.lv
Jelgavas rajons, Ozolnieku novads, Salgales pagasts ”Rēvici’

Lūdzam cienīt DZAB “Ķepu-ķepā” autortiesības, un Bruta stāstu laist pasaulē izmantojot opciju “dalīties”. Ja izmantojat teksta vai tā fragmenta pārkopēšanu savā lapā, citāta ievietošana pēdiņās un atsauce/saite uz oriģinālo ierakstu ir obligāta.

Bruts Bruts Bruts Bruts Bruts Bruts Bruts 27972400_10215401946943573_2581725756474094262_n