Billijs

Adoptēts BILLIJS:

Tā ir – neko nevajag atlikt uz vēlāku laiku. Ja ko izlem, tas jādara uzreiz. Tā nu man sanāca. Vakarā izgājām lielajā pastaigā – es, Rembo un Džesika. Nācām atpakaļ, Gundega panāca pretī un paņēma Džesiku saitē, lai neiet pie zirgiem, viss bija kā parasti. Skrējām ēst putru, kura jau salikta bļodās. Rembo iegāja savā istabā vakariņās. Mūsu mājiņā vēl uzkavējās cilvēki – Sabīne iekūra krāsniņu (lai mūsu kažoki labāk izžūtu), Annai mazgāja vēderu un pārvilka kleitu… Viss kā parasti. Un drīz jau varēja likties uz guļu.
Tad vērās durvis un ienāca cilvēki, sveši. Un staigāja gar istabiņām. Un teica „mēs bez suņiem prom nebrauksim…”
Es biju visādi izdomājies, kā tas būs, ka man atbrauks pakaļ. Tā būs saulaina diena, mēs iesim ārā pastaigāt, mani pētīs un fotografēs… Un tad es varēšu no visiem draugiem un radiem atsveicināties… Bet te… tumšā vakarā mūs abus ar Džesiku iecēla mašīnā un bija jābrauc.
Un es tā gribēju Rembo pateikt paldies, par visu. Ka viņš mani iemācīja būt veiklam un drosmīgam, pazīt apkārtni un atcerēties takas, iemācīja nebaidīties no ūdens un svarīgos brīžos taisni turēt ausis. Es to nepateicu, nepaspēju. Bet viņš jau to visu nojauš, patiešām. Un mūsu peldēšanās arī drīz būtu beigusies, jo auksts un ziema tuvu. Un vēl – pats Rembo taču arī kādreiz brauks prom…
Es to visu zinu. Tomēr skumji. Pierasts. Taču liela veiksme – ka esmu kopā ar Džesiku. Par to pat sapņos nerādījās. Mēs dzīvosim pie vieniem saimniekiem… It kā pilsētā, bet it kā laukos – mums būs liels dārzs, būs tuvumā ūdens.
Visiem čau! Tagad tik Rodžeram jātiek uz mājām un būsim iekārtojušies.
Uz sazināšanos, Jūsu Billijs.

bilijs1 billijs